Jēkabi, ikdiena un neplānotais alpīnisms. Kalymnos sala

Čau!

Bijām atkal mazliet pazuduši ikdienas salas dzīvē, bet nu gan ir sakrājušies pāris piedzīvojumi, ar kuriem varam padalīties. Tātad joprojām esam un dzīvojamies Kalymnos salā. Tajā pašā mazajā ciematiņā Kamari. Ko tur liegties, nav vērts.. esam viegli iemīlējušies šajā vietā.
23Redzētas daudzas burvīgas un slavenas vietas pasaulē, taču šis mazais jūras un klinšu ieskautais miestiņš vienkārši neapnīk un nebeidz pārsteigt. Laikam pat jātaisa neliela reklāma – ja plāno atvaļinājumu dienvidos, silti iesakam apsvērt šo vietu. It īpaši, ja uzrunā vietējo dzīve, viegla bohēma, daba un tās sniegtais miers. Vissakarīgāk te var nonākt lidojot ar Ryanair no Kauņas uz Rodas salu un tad ar prāmi uz Kalymnos. Vai arī, ja laicīgi meklē biļetes, var skatīties lētākās iespējas kā nonākt līdz Kosas salai un tad viens kuģojiens uz šo salu. Vai arī vienkārši “Young Money” un ar kkādu tūrkompāniju. 🙂 Katrā ziņā ļoti, ļoti, no visas sirdes iesakām un aicinām apskatīt šo mazo paradīzi.
50.jpg
(Saites, ko lietojam lidojumu meklēšanai: Azair.eu, Skyscanner, Prāmjiem šajā galā: Aferry.com, Mājvietām: Booking.com, Airbnb. Ja zini ko labāku – droši padalies 🙂 )


Šajās dienās sarīkojām nelielas svinības par godu Kurmja svētajam/otrajam vārdam, jeb pasvinējām Jēkabus. Yup, draugi, varat droši Dāvi saukt arī par Jēkabu. Foršs vārds. 🙂 Atradām itāļu restorānu, kurā varen-lustīgs itāļu kungs mūs kārtīgi pabaroja un radīja mazos svētkus. 🙂
56.jpgGodīgi sakot, šī bija viena no labākajām itāļu picām, kāda ēsta. 🙂
57.jpg
…un kas tā ir par Jēkabdienu, bez kārtīga, itāļa gatavota Tiramisu 😀
48.jpg


Vēl šajās dienās piedzīvojām nelielu vētru, kas izpaudās lielos viļņu priekos.
b10.jpgb9.jpgb7.jpgb5.jpgb6.jpgb4.jpgb3b2.jpgb11.jpg


Jā, nu, gribās laikam pastāstīt mazliet par dzīvi uz salas. To vienkāršo ikdienu, kas ir tie struggli, foršie brīži, utt., citādi mēs te tik kārdinam mājiniekus ar skaistām bildītēm.. 😀
Struggles (grūtības/šķēršļi): Te ir diezgan lēns internets. It īpaši, nākot no valsts ar vienu no labākajiem internetiem pasaulē. Krāna ūdens nav dzerams. Viņš ir sāļš. Nu tā ka tik sāļš, ar kādu skalo kaklu, kad ir angīna.. 😀 Līdz ar to dzeramais ūdens ikdienā ir neliels struggles. Staigāties apkārt ir mazliet nogurdinoši – baaaagais reljefs. Kalni augšā/lejā. Bode piedāvā diezgan limitētas iespējas.. pa lielam pamatlietas un cepumus.. un viss, protams, mazliet pārcenots, jo nu tas kaut kā uz šejieni jāatved. Plunčājoties var sagriezt pēdas uz rifiem. Loģiski, ka šo prieku Kurmis jau paspējis. 🙂 Bet tas laikam arī viss.

Plusi: fantastiski skati. Klintis. Jūra ar kristāldzidru ūdeni. Saulrieti. Ārā visu laiku silti un ne reizi nav bijis lietus (vismaz šajā gada laikā). Cilvēki smaida, sveicina uz ielām. Miers. Nav tūrisma jūras. Protams, gards un svaigs vietējais ēdiens. Nu, plusus jau paši saprotat, ne velti īsti neskrienam prom no šejienes un esam laimīgi. 🙂

52.jpg53.jpg36b1.jpg
1.jpg


Vēl bijām devušies nelielā piedzīvojumā. Laidām uz blakus esošo salu. Te arī nejauši kļuvām par amatieru alpīnistiem bez ekipējuma. 🙂 Ceļš uz saliņu ar kuģīti.
47.jpg58
Vecmeistars – vārda maksimālajā izpausmē.. 🙂
59.jpg46.jpg44.jpg
Āāā, nu saliņa tā, ko bieži redz mūsu bildēs – tā lielā klints. Te gan vien pāris mājiņas un pagalam neskarta daba.
60.jpg

Nonākot uz saliņas paveras diezgan jauki skati:
38.jpg39.jpg37.jpg

Pirmā pietura – Secret Beach
62.jpg65.jpg63.jpg

…un jauki līči:
31.jpg3367.jpg30.jpg66.jpg34.jpg

Tālāk devāmies nelielā pastaigā ar mērķi ideālā variantā sasniegt Crystal Cave.
29.jpg28.jpg23.jpg26.jpg22.jpg21.jpgPastaiga bija visnotaļ skaista, līdz momentam, kad pietuvojāmies Crystal Cave. Tātad šajā bildē, pašā kreisajā malā redzama milzīgas alas virsotne. Tas mūsu mērķis.
15.jpgOk, vispirms neliels stāsts. Kurmim ir brālis Āris. Savulaik, mums abiem sirdslietiņa bija 90’o spēle Heroes III, kurā varēja nopirkt Pūķus (loģiski). Pūķus varēja iegādāties “Crystal Cave”, tapēc Kurmim bez variantiem, 10000% vajadzēja nonākt Crystal Cave, lai izveidotu nelielu video reportāžu par godu Ārim un ideālā variantā nopirktu kādu pūķi. Mēs esam dumi. 🙂 Tā nu sākām līst augšā. Kļūda Nr.1 – ala vēl bija pārāk tālu, lai sāktu kāpt augšup (vajadzēja paiet vēl kādus 200m uz ziemeļiem). Kļūda Nr.2 – mums nebija nekāds ekipējums. Kļūda Nr.3 – ja arī būtu, tas īsti nepalīdzētu, jo neesam alpīnisti un šī vieta ir ļoti iecienīts alpīnistu gala punkts un šeit pat notiekot sacensības un šī sporta festivāli. Bet nu labi, devāmies augšā, jo esam letiņi – un kas letiņiem nav pa spēkam? 🙂 Sākumā jautra lēkāšana pa akmeņiem.
20.jpg68.jpg69.jpgTālāk mazliet nepatīkams kāpiens pa ļoti stāvu nogāzi, kuru klāj akmeņi, kas visu laiku zem kājām slīd un gāžās lejup. Brīžiem slīdi ar tiem lejā kopā.
71.jpg70.jpgBet nu labi, to kaut kā pārvarējām. Tad vizuāli radās skats, ka jāpārkāpj pāri vienai klintij un būsim pie alas (muļķības). Jau rāpjoties augšā klintī, pārņem zināma bailīte – viena kļūdiņa un visticamāk kirdiks. 🙂 Jo ir baaaigais stāvums un lejā viss vienos akmeņos, stāvā nogāzē un klintīs. Bet joprojām naivā cerība, ka jātiek līdz klints augšai. Joki sākās ar to, ka parādās pāris vietas, kur pārkāpt ir ļoti problemātiski un tiešām bīstami. Pēdas stāv uz kādu 5 cm platas virsmas, mazas grobes klintī un ar rokām turies kaut kādos šķēlumos un mini aliņās. Sūdīgi tas, ka kā izrādās, tās klintis nav super izturīgas. Ja akmens ir pārāk plāns, tas gluži vienkārši no svara nolūzt/nodrūp.. līdz ar to brīžiem situācija, ka ar visu svaru turies kādā vietā, bet tā pekšņi atlūzt un paliec bez “roktura”. Bet nu ok, tiekam klints virsotnē, saprotam, ka līdz alai vēl uj-uj-ujj, un jāsāk domāt par ceļu lejup, jo uz augšu tālāk ar īsti varianti nav. Nākamā kļūda – atpakaļ neiesim pa to pašu maršrutu, jo tur tak bija galīga tinte.. tapēc jāmēģina kaut kā tikt lejā pa klints nogāzes otru pusi.  Vairākos punktos vai vienu, vai otru pārņem nelielas panikas lēkmes. Jo nu saproti.. “fuck… kas notiek??” 😀 te reāli nav opcijas. Šoreiz tiešām netiek pūsts no mušas zilonis, abi brīžiem bijām ļoti pārbijušies un galvā ir miljoniem domas… bet galu galā, saprotam, ka jātur vēss prāts un vienkārši konstanti jāpārvar bailes, ticot savām rociņām, ka tās ķermeņa svaru noturēs un akmeņi izturēs.
Finālā lēnītēm, lēnītēm, soli pa solim kaut kā mistiski tikām sveikā no klints. Tik saskrāpētas kājas, pāris pušumi un gan jau kāds zilums arī būs. Mācība/ieteikums citiem – labi padomā vai kāpt klintī, ja: 1. esi “on your own”, 2. neesi kopā ar kādu vietējo, kurš pārzin maršrutus, 3. ja drīz jau riet saule un var sanākt slikti.., nu, te mācības daudz.. 😀 katrā ziņā klintis un kāpelēšanas pa tām nekāds joks nav. Vienā brīdī vari attapties mazliet iesprūdis.
19.jpg18.jpg16.jpg
Bet nu viss labi, kas labi beidzies. Katrā ziņā šis bija tāds labs pārbaudījums tīri cilvēcīgi, kā arī mums kā pārim. 🙂

10.jpg
Čāpojot uz ostu gan viss skaisti. 🙂
13.jpg12119.jpg7.jpg8.jpg6.jpg74.jpg75.jpg5.jpg4.jpg3.jpg2.jpg76.jpg1.jpg